AR GAIŠUMU SIRDĪ

Gada izskaņā jau par tradīciju kļuvusi Valmieras novada pašvaldības izglītības iestāžu saimniecisko un medicīnisko darbinieku  izvirzīšana apbalvošanai ar pateicības rakstu un naudas balvu par īpašiem nopelniem darbā.

Šogad Valmieras Gaujas krasta vidusskolas- attīstības centra administrācija vienbalsīgi nolēma šo īpašo apbalvojumu piešķirt abām medicīnas māsām – Svetlanai Romanovskai un Ingai Birkavai – par profesionalitāti, atbildīgu un rūpīgu attieksmi, intensīvu darbu Covid-19 pandēmijas apstākļos, kā arī par pozitīvu sadarbību ar kolēģiem un izglītojamo vecākiem.

Svetlana savas darba gaitas mūsu izglītības iestādē sāka pirms septiņpadsmit gadiem. Māsiņa Sveta- tā Svetlanu mīļi sauc kolēģi un bērni. Darbā vienmēr ļoti rūpīga, precīza, ar augstu atbildības sajūtu. Uz viņu vienmēr var paļauties. Ja ko apsolīs, noteikti izdarīs pēc labākās sirdsapziņas.

Inga mūsu kolektīvā ir 6 gadus. Jau no paša savu darba gaitu sākuma Inga iemantoja gan skolēnu, gan kolēģu simpātijas ar savu pozitīvo attieksmi. Atsaucīga, pacietīga, prot uzklausīt un katram atrod labāko veidu, kā mierināt, palīdzēt. Inga vienmēr bijusi ierauta darbu virpulī, jo arī šobrīd viņa vēl papildus darbam skolā apmāca topošos auto vadītājus pirmās palīdzības sniegšanā, vadot gan teorētisko, gan praktisko apmācību autoskolā. Brīvajā laikā Inga ar dziļu sirsnību rūpējas par savām kaimiņos dzīvojošām bijušajām kolēģēm, kuras šobrīd ir pensijā un kurām sava cienījamā vecuma dēļ nepieciešama gan emocionāla, gan bieži  vien arī fiziska palīdzība.

Šajā grūtajā laikā, kad visa uzmanība pasaulē veltīta Covid infekcijas apkarošanai, arī mūsu medmāsām jau divus gadus diendienā nākas atbildēt uz daudziem jautājumiem,  ko uzdod gan skolēni, gan skolēnu vecāki, gan darbinieki, jo situācija nepārtraukti mainās, mainās likumi un lēmumi un jāspēj tiem visiem izsekot līdzi, neko nepalaist garām. Neskatoties uz Covid pandēmiju, ikdienā neviens nav atcēlis arī kārtējos medicīnas māsu pienākumus- sniegt palīdzību bērniem sīko traumu un veselības problēmu gadījumos, izsniegt ārstu nozīmētos medikamentus, pārraudzīt higiēnas prasību ievērošanu skolā, veikt skolēnu veselības stāvokļa novērošanu un dokumentēšanu. Tas viss prasa ļoti lielu fizisko un emocionālo noturību.

Kādas tad ir mūsu māsiņas, kad novelk medicīnas halātu un aizver medicīnas kabineta durvis? Aicināju viņas uz nelielu sarunu.

Kā izvēlējāties mediķa profesiju un nokļuvāt darbā mūsu skolā?

Svetlana:  Esmu dzimusi un augusi Lietuvā, Viļņā. Medicīnas māsas profesiju apguvu Viļņas medicīnas skolā. Iepazinos ar savu vīru, kurš tolaik dienēja Lietuvā. 1985.gadā apprecējāmies un atbraucu vīram līdzi uz Latviju. Lai strādātu un dzīvotu Latvijā, bija jāapgūst latviešu valoda, un nu jau vairāk kā 35 gadus dzīvoju un strādāju šeit. Daudzus gadus strādāju gan slimnīcā un poliklīnikā, gan neatliekamajā palīdzībā. Uzzināju, ka skolai nepieciešama medicīnas māsa, un pieteicos darbā. Sākumā darbus savienoju, bet slodze šeit kļuva arvien lielāka un no citiem darbiem nācās atteikties. Man ļoti patīk medicīnas māsas darbs. Es esmu vairāk praktiskais cilvēks. Darbs ar datoru un dokumentiem īsti nav manējais, vairāk patīk palīdzēt cilvēkiem.

Inga: Esmu Latgales meitene no maza ciematiņa aiz Balviem – Kupravas. Par to, ka savu dzīvi gribu saistīt ar medicīnu, zināju jau 2.klasē. Uz šo mērķi arī apzināti gāju, iegūstot augstāko izglītību un medicīnas māsas kvalifikāciju. Sākumā gribēju kļūt par bērnu māsu, jo ļoti patīk darbs ar bērniem. Paziņas mani atrunāja un ieteica izvēlēties plašāku spektru, lai varu strādāt arī ar pieaugušajiem. Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt un dzīvot Valmierā, apprecējos un te arī paliku. Daudzus gadus strādāju Vidzemes slimnīcā. Bija piedāvājums papildus pastrādāt skolā. Sākumā tas bija pavisam nedaudz, dažas maiņas nedēļā, bet nu jau otro gadu esmu šeit uz pilnu slodzi.

Kādi ir jūsu vaļasprieki brīvajā laikā?

Svetlana:

Kad biju jaunāka, ļoti patika patīk adīt, tamborēt, bet nu jau otro gadu man, īstai pilsētas meitenei, kas izaugusi uz asfalta,  ir savs mazdārziņš.  Nodarbošanās ar dārza darbiem sagādā lielu prieku. Svētkos patīk palutināt ģimeni un kolēģus ar pašas ceptām kūkām, pankūkām un citiem gardumiem.

Inga: Man ļoti patīk adīt un tamborēt. Pirms Covid pandēmijas arī dziedāju ansamblī “Trīnes”.

Ar ko jūs lepojaties?

Svetlana: Lepojos ar savu dēlu un viņa ģimeni, mazbērniem.  Viņi dzīvo Rīgā. Man patīk lielo pilsētu rosība, tādēļ brīvdienas bieži pavadu Rīgā kopā ar dēla ģimeni.

Inga: Es lepojos ar meitu, viņas ģimeni un mazdēliņu, kuram nu jau ir 7 mēneši. Pavasarī man tiks uzticēta dārza iekārtošana mājā netālu no Valmieras, kur nesen ievācās jaunā ģimenīte.

Kur gūstat enerģiju, lai ikdienā pacietīgi un ar smaidu tiktu galā ar visiem pienākumiem?

Svetlana: Ikdienā uz darbu un atpakaļ uz mājām eju ar kājām. (Svetlana dzīvo Valmieras pagastā, un ceļš līdz mājām ir apmēram 5 km). Kustoties var visu kārtīgi pārdomāt, sakārtot sevi. Vēl man ļoti patīk jūra. Patīk, ka Latvijā to varu izbaudīt visos gadalaikos, jo jūra šeit ir daudz tuvāk nekā tad, kad dzīvoju Lietuvā. Man ļoti patīk ceļot, vienmēr piebiedrojos arī skolas kolektīva kopīgajiem braucieniem.

Inga: Es enerģiju smeļos ģimenē. Kad sanākam visi kopā meitas mājās, esam kupla saime- 14 cilvēki. Man ļoti svarīgas ir ģimenes tradīcijas- mums ir daudzas kopā sanākšanas svētkos, laivu braucieni, ir māsīcu tusiņi, kas dod prieku un enerģiju. Arī šogad Ziemassvētkos būsim kopā, un visiem ir noteikts ģērbšanās stils- Ziemassvētku apģērbs.

Jūsu novēlējums skolēniem un kolēģiem nākamajā gadā

Inga: Lai mēs visi būtu gan garā stipri, gan  fiziski veseli, tad pārējais viss notiks pats no sevis!

Svetlana: Novēlu visiem dzīvot šodien, tūlīt! Nevajag domāt, kā bija un kā būs. Dzīve ir ļoti īsa, tādēļ vairāk cienīsim un mīlēsim viens otru, lai vairāk būtu gaišu mirkļu, gaišu domu!

Gunita Gumbre, direktores vietniece administratīvi saimnieciskajā darbā