31.martā 8./9.-2.c, 5./7.c un 2./4.e klases apmeklēja Valmieras muzeju, lai iepazītos ar izglītojošo programmu “Senā skola”. Skolēni uzzināja, kā bērni mācījās skolā 18.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Lai ātrāk iejustos senās skolas vidē, skolēniem tika piedāvāti dažādi uzdevumi: lasīšana un rakstīšana vecajā drukā un daiļrakstība (mūsdienās – glītrakstīšana). Vispirms izmēģinājām roku vecajā drukā, rakstot uz mazas tāfelītes ar krītiņu. Daiļrakstības veikšanai bērni lietoja atbilstošus rakstāmpiederumus – tinti un spalvaskātu. Pēc parauga rakstījām skaistos un vijīgos senā alfabēta burtus. Spalvaskātu un tinti izmēģināja visi, pēc tam sakot, ka daudz vienkāršāk un vieglāk ir rakstīt ar pildspalvu. Tomēr rakstīšana ar spalvaskātu un tinti daudz vairāk izkopa tā laika skolēnu rokrakstus. Rokraksti bija daudz skaistāki. Lai to panāktu, bija jāpieliek ne mazums pūļu.

Zemnieku bērnu skolas parasti atradās pielāgotās telpās – rijās, pagasta namos, krogos, – kur vienā telpā skolotājs mācīja dažāda vecuma bērnus. Skolēni tepat arī ēda un gulēja, jo daudzi dzīvoja skolā visu nedēļu. Garie skolas soli tika izmantoti arī gulēšanai. Mācības notika no pirmdienas līdz sestdienai. Sestdienas pēcpusdienā skolēni ar kājām devās uz mājām piepildīt savas lādes. Nabadzīgie skolēni staigāja pastalās arī ziemā. Tikai turīgāko zemnieku bērniem bija zābaki.

Turīgāko vecāku bērnu lādēs glabājās no mājām atnestas maizes kulītes, sviesta cibiņas, piens, medus. Nabadzīgo zemnieku bērniem klājās grūti, – viņiem bieži vien bija jādzīvo neēdušiem, jāiztiek ar sausu maizes riecieniņu.

Muzeja skolotāja pastāstīja, cik ļoti stingra disciplīna valdīja senajā skolā. Skolēni nekādā gadījumā nedrīkstēja runāt pretī skolotājam. Ja kāds tomēr to atļāvās, viņu gaidīja bargs sods – tupēšana ar kailiem ceļgaliem uz sakaltušiem zirņiem daudzu stundu garumā. Pēc šāda soda ceļgali ļoti sāpēja, jo zirņi spiedās ceļos kā akmeņi. Stundās skolēni nedrīkstēja sačukstēties vai pļāpāt. Ja neklausīja, bija jāstāv kājās. Skolotājs izmantoja arī garu rīksti, lai pārmācītu nepaklausīgos skolēnus. Starpbrīžos meitenes adīja vai uzkopa klases telpu, zēni – greba koka karotes. Bērniem netika ļauts pavadīt laiku bezdarbībā.

Kopā ar skolēniem salīdzinājām un izvērtējām seno un mūsdienu skolu. Skolēni vienbalsīgi atzina, ka mūsdienu skola ir daudz labāka un mācīties skolā ir nesalīdzināmi patīkamāk.

   skolotāja Dace Sprince