Mēs, 6.a klases skolēni un internāta skolotāja, bijām aizgājuši uz Valmieras dzīvnieku patversmi, lai apraudzītu tur mītošos dzīvniekus, bet jo īpaši sunīšus Reksi un Lakiju. Mēs zinājām, ka viņi tur būs, un gribējām satikt, lai vēlētu visu to labāko, jo kāda mūsu klases bērna labā sirds izglāba šos sunīšus. Viņi bija pamesti – ja viņi nenonāktu patversmē, tad rezultāts būtu ļoti bēdīgs.

Ļoti lepojos ar savu klases skolēnu, kurš, uztraucoties par to, kā sunīšiem klājas, piezvanīja radiniekam, kurš nekavējoties sāka rīkoties. Jau drīz sunīši nonāca savās jaunajās pagaidu mājās, kur viņi dabūja garšīgu ēdienu, veldzējošu ūdeni un savu vietiņu, kur pārlaist lietaino un vējaino laiku.

Mēs satikām Reksi un Lakiju, abi ir ļoti mīļi un draudzīgi. Bet, kas vissvarīgākais – viņu dzīve turpināsies daudz laimīgāk. Lakija tagad jau ir savās jaunajās mājās pie mīlošas ģimenes, cerams, ka arī Reksis drīz satiks savu jauno ģimeni, kur būs ļoti laimīgs.

Liels prieks par maniem klases skolēniem. Viņi ne tikai priecājās par satikšanos ar visiem patversmes dzīvnieciņiem, bet bija ļoti atbalstoši, saprotot, ka klases biedra rīcība ir izglābusi divas ķepainās sirsniņas. Šādos brīžos mēs redzam, cik daudz nozīmē drauga plecs.

Mēs katrs katru dienu varam izdarīt ko labu. Pat paldies pateikšana vai palīdzēšana kādam šķērsot ielu, vai papīriņa pacelšana no zemes – nav nozīmes, cik liels ir darbs, jo labie darbi visi ir lieli.

Lai Reksis un ikviens patversmes iemītnieks jau drīz atrod savu ģimeni un ir laimīgi!

Internāta skolotāja Gunta Bulmeistare